Kristieša spēja atbildēt (Response-ability)

Kristiešu vidū valda liela neskaidrība attiecībā uz to, kas ir mūsu atbildība un kas - Dieva. Tas bieži vien noved pie strīdiem un nesaskaņām starp ticīgajiem. Kaut kādā ceļā mēs esam pazaudējuši no acīm Jēzus Kristus Personu un dzenamies pēc cita veida labās vēsts, kas vispār nav nekāda labā vēsts. Mēs apbrīnojami ātri atstājam Jēzus Kristus Personu un tiecamies pēc reliģijas, kas orientēta uz rezultātu (skat. Galatiešiem 1). Vai tā tiešām ir labā vēsts, ka mēs esam atraduši Dieva brīvību, atzīstot Jēzu par savu Kungu, taču tagad mums smagi jāstrādā, lai ievērotu gandrīz neiespējamu noteikumu kopumu, lai augtu šajās attiecībās ar Viņu?

Orientēšanās uz rezultātu ir bīstama, jo mēs pieprasām kādas redzamas zīmes, kas liecinātu par Dieva darbošanos citu cilvēku dzīvēs. Tā ir staigāšana nevis ticībā, bet gan skatīšanā. Vai ir iespējams, ka Jēzus ir ienācis, lai mājotu tevī, ar nolūku padarīt tavu dzīvi nožēlojamu, izveidojot sarakstu ar lietām, kas tev jāveic, taču ko ir pilnīgi neiespējami paveikt? Rezultāti noteikti būs, taču tie būs Dieva radīti un nevis cilvēka pūļu panākti. Dievs mums kā Viņa bērniem ir uzlicis tikai vienu atbildību. Mūsu atbildība ir mūsu spēja atbildēt. Ticība nerada Dieva darbus, bet gan saņem Dieva radīto un atbild uz to, ko Viņš atklāj. Tādēļ būt kristietim ir vienkārši. Pāvils to skaidri ir pateicis Galatiešiem 5: vienīgais, kam ir nozīme, ir ticība, kas izpaužas mīlestībā.

Tādā pat veidā, kā tiek ieņemts bērns, cilvēks saņem Kungu. Caur tuvību tiek ieņemts kaut kas, kam ir nepieciešams laiks, lai nobriestu. Ja sieviete dzemdē pirms dabiskā grūtniecības laika beigām, tad ne vienmēr piedzimst vesels bērns. Baidos, ka mēs bieži vien tik izmisīgi vēlamies redzēt citus dzemdējam, ka izjaucam lietu kārtību un sludinām citu evaņģēliju, nevis Kristu. Evaņģēlija būtība ir tuvība.

"6 Tad jūs līksmosities… 7 lai jūsu ticības dziļums… izrādītos teicams, slavējams un godājams, atklājoties Jēzum Kristum. 8 Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā, 9 saņemdami savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu."

(1. Pētera 1:6-9)

Mūsu kā Dieva bērnu vienīgā atbildība (responsability) ir mūsu labprātība saņemt Dieva radīto un atsaukties Viņam ticībā. Tā ir mūsu spēja atbildēt (response-ability). Kā ir teikusi Hanna Vitala Smita (Hannah Whitall Smith): "…cilvēka daļa ir paļauties, un Dieva daļa ir strādāt." Vai tu esi labprātīgs paļauties uz Viņu, lai kā tas arī neizskatītos, un atsaukties uz to, ko tu jūti Viņu darām, pat ja tas nozīmē gaidīt uz Viņu, kādu brīdi nedarot neko?