Pārpilnība (Overabundance)

Dievs ir pievedis mani pie atklāsmes par dažām lietām par manām slēptajām pašpietiekamības un paštaisnības attieksmēm. Nesen es savā dienas kalendārā sastapu domu: "Tiklīdz mēs to esam sasnieguši, tiklīdz esam aptaukojušies ar dzīves pārpilnību, mēs vairs nesaskatām tikpat kā nekādu vajadzību būt atkarīgiem no Gana. Mēs nogrimstam lietās." Šī doma man nebija jauna; bagātības un pasaulīgas izklaides viltīgi iešmauc mūsu dzīvēs. Tomēr šoreiz mani dziļi skāra tas, ka "pārpilnībai" ir tiešs garīgs pielietojums no cita viedokļa. Nesen es piedalījos kādā konferencē, kurā kāds runātājs dalījās ar to, kā Dievs bija viņam parādījis, ka Viņš nespēj likt piedzimt un pieaugt mūsu sirdī nekam tādam, attiecībā uz ko mēs jau ticam, ka mums tas ir. Esmu atklājusi, ka tas attiecas arī uz tām lietām, par kurām mēs maldīgi ceram, ka mums tās ir, vai strādājam, lai tās sasniegtu. Jēzus nevar mums būt tas, par ko mēs domājam, ka mēs jau esam. Viņš nevar mums kļūt tas, par ko mēs ticam, ka mums tas jau ir, vai arī mēs strādājam, lai to iegūtu. No šāda viedokļa raugoties, iepriekš citētais apgalvojums varētu izskatīties šādi: "Tiklīdz mēs ticam, ka mums jau Jēzus pieder tik daudz, cik nepieciešams, tiklīdz mēs aptaukojamies ar reliģisku dzīves pārpilnību, mēs nesaskatām lielu nepieciešamību būt atkarīgiem no Gana. Mēs nogrimstam lietās - mūsu garīgais stāvoklis, paklausība, kalpošana, augļi, doktrīnas un tradīcijas, slavēšana, utml."

Tā kā visaugstākā pavēle ir mīlēt, es to izmantošu kā piemēru. Lai mēs būtu mīloši, varētu domāt, ka mums jāzina lietas, kas jādara mīlot. Tas varētu nozīmēt zināt principu, ko pielietot, vai specifiskas darbības, kas jāveic atkarībā no apstākļiem. Dievs man turpina mācīt, ka būt mīlošam saskaņā ar Viņa viedokli nozīmē nevis sniegt zināšanas un motivāciju, lai es rīkotos ar mīlestību vai darītu mīlošās lietas, bet gan ļaut Viņam būt manai mīlestībai. Es neesmu mīloša. Tā kā man nepiemīt nekas labs, tad labākais, ko es varu darīt, ir rīkoties mīloši un darīt mīlošās lietas - kas nekad neturpinās nepārtraukti un rada vien ārēju iespaidu, ka tā ir mīlestība. Vislabākais, ko es spēju, nobāl salīdzinājumā ar To, kurš ir pati Mīlestība.

Vai jums kāds ir nācis un sacījis: "Man ir kaut kas, ko es varētu tev iedot. Vai tu to gribētu?" Reizēm mūsu atbilde ir: "Paldies, bet man jau kaut kas tamlīdzīgs ir. Atdod to kādam, kam tas ir nepieciešams." Vai tu dzirdi, cik ļoti tas atgādina farizejus ... un mūs pašus? Esmu atklājusi, ka mana attieksme ir tāda pārlieku bieži. Man ir pamatpārliecība, ka man jau ir tas Jēzus, kurš man nepieciešams, vai pietiekoši daudz Jēzus, lai būtu apmierinātas manas vajadzības. Tomēr mēs ticam, ka kā atbildīgiem, gādīgiem kristiešiem mums Viņš jādod kādam, kuram Viņš NEPIECIEŠAMS.

Esmu dzirdējusi sakām, ka galvenais iemesls, kāpēc Kristiešu kopības ietvaros ir tik daudz sāpju, ir tas, ka Dievs noved mūs līdz mūsu spēju bankrotam. Vai Sālamana pamācību vārdiem: "Vai tu redzi vīru, kurš pats sev šķiet gudrs? Attiecībā uz muļķi var cerēt uz kaut ko vairāk nekā uz šo."

Tā kā mums ir tā privilēģija, ka mums ir Raksti, mēs varam vērot, kā notika Jēzus un farizeju mijiedarbība. Mums šķiet tik acīm redzami, ka Viņš bija Mesija, tomēr tie nesaprata, kas Viņš ir. Līdzīgi pārsteigtajiem mācekļiem Mateja 19 es vaicāju, kā tas var būt?! Viņi bija garīgi bagāti - viņi bija Mozus mācekļi; viņi turēja baušļus; viņi bija apmācīti, zinoši, disciplinēti vīri! Un tomēr Jēzus Mateja 19:23 sacīja saviem mācekļiem: "Patiesi es jums saku: bagātam grūti ieiet Debesu valstībā..." Es savā sirdī zinu, kā tas var būt, un tas palīdz pilnīgāk izprast dažus pantus par Jēzus aizliegšanu un uzņemšanu.

Ja Kristus ir mana dzīvība un tā vairs neesmu es, kas dzīvo, tad Viņš ir tas, kurš atbild par to, lai uzturētu, barotu un audzētu šo dzīvību. Mūsu daļa ir atbildēt un saņemt. Mēs personīgi esam atklājuši, ka tas prasa daudz garīgas vingrināšanās, lai mēs paļautos uz to, ka Viņš izmainīs mūsu sirdis, šķīstīs mūsu motīvus, un gaidītu, kamēr Viņš audzē mūs VIŅA izvēlētajā tempā. Mūsu pastāvīgais kārdinājums ir darīt lietas, kas varētu izskatīties piemērotas -- lietas, kas varētu uzlabot mūsu imidžu un pasargāt mūs no pazemojuma, kad mūsu uzvedībā parādās bezatbildība, nemīlestība, atkrišana un vēl daudz kas cits. Tas prasa ievērojamu piepūli - gaidīt uz Jēzu, paļauties uz Viņu, kamēr Viņš nonāk pie dažādu mūsu dzīves aspektu SAKNES, izturot, kamēr Viņš uzskata, ka ir pienācis īstais laiks dziedināt šīs lietas, ar kurām mēs paši pie sevis nomokāmies, vai līdz kamēr Viņš paskaidro, ka pietiek ar Viņa žēlastību. Mūsu vecā daba nepacietīgi spiedz, ka tam nevajadzētu vilkties tik ilgi, ka Viņš nedara pietiekoši daudz, ka mums vajadzētu vairāk censties un ka mēs esam piekrāpti un maldināti. Mēs baidāmies izskatīties negarīgi, maldināt citus un piedzīvot garīgu sabrukumu. Kad mūsu prāti un emocijas spiedz, ir grūti aizliegt sevi un NErīkoties.

Jēzus apstājās, lai diviem aklajiem ceļa malā pavaicātu: "Ko jūs gribat, lai es jums daru?" Pievienosimies viņiem, sakot: "Kungs, mēs gribam, lai mūsu acis top atdarītas," lai gaisma mūsos nebūtu tumsa. Svētīgi garā nabagie, jo tiem pieder Debess valstību... Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. (Mt. 21; Lk. 11 un Mt. 5)