Pateicies! (Give Thanks)

Mēs visi esam dzirdējuši tamlīdzīgus apgalvojumus:

"Pateicies par to, kas tev ir. Saglabā perspektīvu skatījumu uz lietām; varētu būt sliktāk."

Un tādus apgalvojumus kā:

"Es biju noguris staigāt, bet tad ieraudzīju vīru bez kājām."

"Es apskaudu cilvēkus, kuri dzīvo greznās mājās, bet tad ieraudzīju cilvēku, kurš gulēja grāvī."

"Es biju noguris no savas slimības, bet tad izdzirdēju par cilvēku, kura ķermeni bija saēdis vēzis un kuram bija atlicis tikai mēnesis ko dzīvot."

"Vienmēr ir kādi, kuriem klājas vēl grūtāk."

"Mums vajadzētu būt pateicīgiem!"

Es nevēlos to visu noniecināt, jo šajos apgalvojumos ir ĻOTI DAUDZ patiesības, taču es arī domāju, ka šis varētu būt mazdrusciņ izkropļots skatījums. Vienu minūti padomājiet par to: vienam cilvēkam visā pasaulē nav vairs neviena, kuram klātos vēl sliktāk. Kādam ir jābūt pašā apakšā. Kur tad lai šis cilvēks pagriežas un paskatās? Vispirmām kārtām, lai kur arī viņš pagrieztos un lai kur viņš arī paskatītos, ikvienam

klājas labāk.

Dažus gadus atpakaļ es biju Lasvegasā, Nevadas štatā, uz konferenci, un tur uz ietves sēdēja kāds akls vīrs bez rokām un kājām. Es pat neesmu pārliecināts, vai viņš spēja runāt vai dzirdēt. Kāds katru dienu iznesa viņu, atbalstīja pret ēku, nolika blakus trauciņu naudai, un viņš vienkārši tur sēdēja. Es nevarēju iztēloties, kā varētu būt kāds, kuram klājas vēl sliktāk nekā viņam. Ko labu varētu saskatīt viņa situācijā? Uz kuru lai viņš skatītos? Tad es padzirdēju par kādu cilvēku, kurš bija kaut kas mazliet vairāk nekā galva. Viņam bija kaut kas, ko varētu nosaukt par ļoti, ļoti mazu rumpi (apmēram grāmatas lielumā), un vairāk nekā. Varbūt viņam klājas vēl ļaunāk. Ja puisis no Lasvegasas varētu paskatīties uz šo cilvēku, varbūt viņš justos labāk un viņam nedzītu izmisumā viņa paša apstākļi.

Tagad, ņemot vērā šo divu cilvēku stāvokli, kādas problēmas tad mums faktiski ir? Man pēkšņi uzrodas šis jautājums. Šāda attieksme šķiet diezgan muļķīga un egocentriska. Īstais jautājums ir: Kāda nozīme Kristum ir priekš tamlīdzīgiem cilvēkiem? Ja Jēzus, kuram mēs kalpojam, nav pietiekošs viņiem un ja Viņam nav nekā ko viņiem piedāvāt, tad svītrojiet manis rezervēto vietu debesīs. Tad viss ir velti.

Ja es skatos uz citiem cilvēkiem un salīdzinu sevi ar viņiem tāpēc, ka vienīgi tā es spēju būt pateicīgs par savu situāciju, tad es mēru sevi ar nepareizo mēru. Vai ar Jēzu pietiek? Man? Viņiem? Vai tā ir? Mēs reizēm izmisīgi vēlamies justies labāk attiecībā uz savu situāciju. Jēzus to komentēja templī, runādams par farizeju, kurš sacīja: "Es esmu tik laimīgs, ka neesmu grēcinieks kā tas tur muitnieks..." Jēzus būtībā pateica: "Viņš salīdzina sevi ar nepareizo lietu! Tas muitnieks ir labākā stāvoklī nekā šis farizejs!"

Vai tu zini, ka esi daudz labākā situācijā, nekā tu domā vai jūti, ka esi? Apstākļi var mulsināt. Situācijas ne vienmēr ir saprotamas. Ir periodi, kad Dievs vienkārši nav saprotams. Ījabs nonāca līdz šādam stāvoklim un teica: "Es nespēju to saprast, bet es vēl joprojām uzticos Dievam!" Pāvils tika nopērts un iemests cietumā, tomēr viņš sacīja: "Es priecājos, ka esmu ticis atrasts par cienīgu ciest evaņģēlija dēļ!" Vai tiešām ir iespējams atbildēt šādā veidā? Ar cilvēku tas ir neiespējami, bet ar Dievu visas lietas ir iespējamas.

Dievs redz lietas no tādas perspektīvas, kura mums ir grūti aptverama. Viņš neprasa, lai mēs saprotam; Viņš tikai prasa, lai mēs uzticamies. Sacīt: "Šī laika ciešanas nav tā vērtas, lai tās salīdzinātu ar godību, kas atklāsies mūsos," ir Iespējams vienīgi tad, ja Kristus ir mūsu viss un mēs nešaubīgi Viņam uzticamies. Ar Jēzu pietiek, neskatoties uz mūsu apstākļiem, taču mēs nespējam to piedzīvot, kamēr mēs Viņu neiepazīstam pa īstam. Pāvils pazina Viņu. Ījabs pazina Viņu, tomēr ar apstākļu palīdzību viņš iepazina Viņu vēl labāk. Nav sistēmas, kurai mēs varam sekot, lai patiesi iepazītu Viņu. Viņš dziļi ilgojas pēc intimitātes ar katru no mums. Viņš alkst dalīties sevī ar mums un dot mums sevi, lai piepildītu mūsu sirdis. Viņš ilgojas būt mūsu pietiekamība un mūsu stabilitāte! Mēs nespējam vienmēr saprast dzīves apstākļus, bet mēs varam lūgt, lai Viņš dod mums tādu nesatricināmu paļāvību, ka, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, pietiek ar Viņu. Tās ir Viņa sirds ilgas un Viņa vislielākā vēlēšanās. Viņš ir pietiekams cilvēkam pašā apakšā. Viņš ir pietiekams man. Viņš ir pietiekams tev. Viņš mūs mīl! Viņš tiešām mūs mīl! Jautājums ir: Vai mēs ļausim Viņam ievest mūs tur, kur pastāv dziļāka tuvība ar Viņu un šī nešaubīgā uzticēšanās?