Pienākums vai nodošanās? (Duty or Devotion)

Bieži vien mūsu ticības dzīve pārvēršas par vieniem vienīgiem centieniem sasniegt augstāku līmeni paklausībā un pienākuma izpildē pret to Kungu. Mēs smagi strādājam, lai paveiktu visu, ko Dieva vārds prasa no mums. Mēs smagi sludinām, stāstot citiem par visu, ko viņiem vajadzētu darīt tādēļ, ka tiem ir Kristus. Kristīgā dzīve kļūst par centienu piramīdu, kuras virsotnē mēs cenšamies uzrāpties, ar nagiem ieķērušies.

Jesajas 28:12 un 13 ir teikts: "Šeit ir dusas vieta! Dodiet atdusu piekusušiem; šeit ir miera vieta!" Bet tie to negribēja dzirdēt. Tādēļ atskanēs uz tiem šis vārds kā Tā Kunga vārds: "Dari tu to, tu atkal to, rīkojies šoreiz tā, citreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai!" - lai viņi ietu un pakristu augšpēdu, tiktu satriekti vai sapītos un kristu gūstā."

Pāvils vēstulē galatiešiem mums saka, ka Dievs mūs ir atbrīvojis, lai mēs būtu brīvi. Mums vajag droši stāvēt un neļauties iejūgties verdzības jūgā. Viņš pamāca mūs neļaut mūs sapīt reliģijas ārējās zīmēs, bet gan neatlaidīgi turpināt tiekties pēc viena mērķa - redzēt Kristu atklātu mūsos! Viņš mūs izaicina uzņemt Kristu ticībā, paļaujoties uz to, ka Viņš izdarīs to, ko mēs nekad nespētu izdarīt. Vienīgais, kam ir nozīme, ir ticība! Mēs zināsim, ka uzņemam Kristu ticībā, kad mēs redzam, kā tas izpaužas caur mūsu dzīvošanu mīlestībā - mīlestībā uz Dievu un mīlestībā uz mūsu tuvāko! (Galatiešiem 5)

Jēzus mūs šodien izaicina atteikties no savām pūlēm un staigāt ticības spēkā. Ticība nerada Dieva darbus; tā spēj tos vienīgi saņemt. Ticība, kas mēģina radīt Dieva darbus, noved ticīgo uz atbildības un darbu ceļa, kur nav prieka un miera. Mēs krītam atmuguriski, tiekam satriekti (sāpināti), mēs sapinamies un nonākam to lietu gūstā, par kurām mēs domājām, ka atbrīvosimies no tām. Tā ir ticība nevis Dievam, kāds Viņš patiešām ir, bet gan mūsu pašu izdomātam Dievam, kuram ir svarīgi mūsu sasniegumi.

Ticība, kas ir labprātīga saņemt Dieva darbus un ļaut Viņa dzīvībai plūst cauri kā rezultātam, ir nodošanās un mīlestības dzīve. Mēs līdzināmies prizmai. Kad prizma mēģina radīt gaismu, nekas nenotiek. Bet kad prizma mierīgi gozējas gaismā un saņem, tā rāda skaistumu, kas redzams visiem. Kad tu mierīgi saņem, ikviens, atrazdamies tavā tuvumā, ieraudzīs tā Kunga Godību, kāda tā izpaužas caur tavas unikālās personības prizmu.

Atbildība Dieva priekšā saka: "Man jādara." Nodošanās Dievam saka: "Es gribu darīt!" Atbildība ir darbs; nodošanās ir miers. Kas ir vieglāk? Daudzi iekrīt nepacietības lamatās un pieprasa, lai viņi paši un citi izpildītu pienākumu. Mēs nespējam gaidīt, tādēļ mēs mēģinām radīt. Vislielākais izaicinājums mums šodien ir gaidīt uz to Kungu un paļauties uz to, ka Viņš izdarīs to, ko mēs galu galā nekad nespētu izdarīt paši. "Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet atzīsti To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš vadīs tavas tekas. Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam..."(Sal. pam. 3:5-7a)

Es gribētu, lai ir pavisam skaidrs, ka es šeit runāju nevis par pasivitāti, bet gan drīzāk par aktīvu mieru, kurš atļauj Dievam pārveidot pašas mūsu dzīvju saknes un, Kristum darbojoties caur mums, padarīt mūs līdzīgus Viņam.