Bīstams iedrošinājums (Dangerous Encouragement)

Dievs pastāvīgi rada eksplozijas manā dzīvē, kas aizslauka melīgas pārliecību sistēmas un atstāj mani grīļojamies Viņa bijību iedvesošajā klātnības apziņā. Negatīvi apstākļi ir brīnišķīga privilēģija un iespēja ieraudzīt atklājamies Kristu. Man jāatzīst, ka tie ne vienmēr ir izprieca un es ne vienmēr esmu pateicīgs par tiem tajā brīdī, taču Dievs uzticīgi uztur mani cauri visām lietām.

Pagājušajā nedēļā, kad es gatavoju vēstījumus svētdienas dievkalpojumiem, visa mana ģimene bija slima ar elpošanas ceļu vīrusu. Es jutos nomākts un inficēts lielāko daļu laika, kad biju mājās. Es zināju, ka man vajadzētu nomierināties un paļauties uz Kristu, bet mans prāts turpināja man sacīt, lai es turos pa gabalu. Es negribēju saslimt. Es nebiju labprātīgs padoties un pieņemt Viņu tajā. Dievs parādīja man manu vājumu un atklāja, cik ļoti man ir nepieciešams, lai Viņš nodrošinātu, ka es paturu Viņu savas uzmanības centrā. Es tā cīnījos visu nedēļu. Es zināju, ka ienaidnieks uzbruka, lai radītu pretošanos un novērstu manu uzmanību no Jēzus. Tomēr dziļi sirdī es zināju arī to, ka tas viss bija nācis no Dieva rokas. Katrs sīkums veda mani pie Jēzus kājām. Es zināju, ja Dievs nevēlas, lai es svētdien tur būtu, es tur nebūšu.

Pienāca svētdiena un es sludināju abos dievkalpojumos, taču man ne sapņos nebija rādījies, kāda būs nākošā nedēļa. Es saņēmu iedrošinājuma vārdus un uzslavas gandrīz vai katru dienu. Cilvēki dalījās ar to, kā Dievs pieskārās viņiem caur maniem sprediķiem un kā viņi bija atraduši izaicinājumu un iedrošinājumu. Tas man lika justies ļoti neērti. Es ātri kļūstu atkarīgs no iedrošinājumiem. Tad no citiem, ar svētdienu nesaistītiem avotiem es saņēmu iedrošinājumu un pateicību. Es tiešām sāku baidīties. Es zinu, cik viegli ļaujos apstiprinājumiem. Ja man ir iespēja, es nozagšu Dieva godu un sākšu domāt, ka esmu kaut kas īpašs. Esmu tik laimīgs, ka Jēzus mūs neatstāj bez cerības.

Kristus dzīvība plūst ne tikai vienā virzienā. Tā ne vienmēr plūst no iekšas uz āru, bet arī no ārpuses uz iekšu. Jēzum nav problēmu saņemt uzslavu; kāpēc lai tāda būtu man? Viņš atklāja, kādā veidā mana nespēja  saņemt uzslavu ir netiešs ceļš, kā pievērst vairāk citu uzmanības man. Ja kāds man saka, ka viņi tiešām ir pateicīgi par to, kas man bija sakāms sprediķī, man gribas sacīt: "Paldies, bet tas nebiju es. Tas bija Jēzus, kas uz jums runāja." Es viltīgi piesaistu uzmanību sev, sakot, ka tas bija Viņš un nevis es. Zemteksts ir sekojošs: "Redziet, cik es esmu pazemīgs?" Cilvēks dodas projām, nevis redzot Jēzu, bet gan mani.

Izšķirošais ir sirds stāvoklis. Ja saņemam uzslavas un pieķeramies tām, mēs nozogam Viņa godu. Ja ar vārdiem liedzamies to pieņemt, sakot: "Tas nebiju es," mēs novēršam uzmanību no Viņa. Ja ļaujam Viņam brīvi plūst iekšā un ārā, tas piesaista uzmanību Viņam. Vispazemojošāk man ir saņemt ar pateicību un ļaut tam plūst tālāk pie Viņa. Vienīgi tad es esmu brīvs novērst skatienu no sevis un priecāties visā, ko Dievs ir darījis. Slavējiet Dievu par Viņa uzticamību!